Pie ēšanas jeb uzvedības traucējumiem, kas saistīti ar ēšanu, var pieskaitīt tādus traucējumus, kā nervozā (neirogēnā) anoreksija, nervozā būlīmija, izmainīta apetīte. Neirogēnā anoreksija un neirogēnā bulīmija, domājams, ir kāda stāvokļa sekas, parasti tās sākas pusaudžu vecumā vai agrīnā briedumā.

Nervozā anoreksija – uzvedības traucējumi, kas saistīti ar ēšanu, raksturojas ar pašnoteiktiem ierobežojumiem attiecībā uz diētu ar īpašiem paņēmieniem, apejoties ar ēdienu; ar ievērojamu ķermeņa masas zudumu un stiprām bailēm aptaukoties un pieņemties svarā.

Klīniskās īpatnības, simptomi
• Nervozās anoreksijas izpausmes parasti novērojamas vecumā starp 10 – 30 gadiem.
• Anoreksijas simptomi var būt spilgti izteikti un jāņem vērā, ka tā ir nopietna saslimšana, letalitāte ir visai augsta – 8-12% (nāve iestājas kaheksijas, hipokaliēmijas, nepietiekamas asinspiegādes, pneimonijas vai citu infekciju dēļ; vai arī tādēļ, ka pacients pilnīgi atsakās no ēdiena suicidālos nolūkos – tie būs sekundāri pacienta bojāejas iemesli).
• Vairums pacientu slēpj pamata uzvedības traucējumus, kas ir vērsti uz ķermeņa masas zaudēšanu (var atteikties ēst kopā ar ģimeni vai publiskās vietās, mēdz ēdienu slēpt un pēc tam izmest).
• Anorektiķi nemitīgi domā par ēdienu, izslēdz no sava uzturu produktus, kas  satur taukus, ogļhidrātus, dodot priekšroku dārzeņiem un augļiem.
• Pacienti (anorektiķi) lieto caurejas līdzekļus (dažkārt tas tiek motivēts ar to, ka pacientiem ir aizcietējumi, kuri patiesi mēdz būt nepietiekama šķiedrvielu daudzuma uzņemšanas rezultātā) un diurētiķus, lai samazinātu ķermeņa masu.
• Anorektiķiem ir dīvaina attieksme pret ēdienu – ēdiens nereti tiek sagriezts gabaliņos, tas tiek kārtots uz šķīvja.
• Stipras bailes pieņemties svarā.
• Novērojama kompulsīva zagšana (ledenes, caurejas zāles, dažkārt apģērbs).
• Anorektiķi parasti noliedz savus ēšanas traucējumus.

Ārstēšana
• Ja pacienta stāvoklis ir ļoti smags, tad pirmais uzdevums ir censties atjaunot pacienta normālu ķermeņa masu, normalizēt traucētas organisma funkcijas.
• Forsētu ķermeņa masas atjaunošanas mēģinājumi (zondes ievietošana un barošana caur to) var novest pie sliktāka gala rezultāta – pacients var uztvert šo procedūru kā varmācības mēģinājumu.
• Personālam, kas strādā ar pacientu jābūt īpaši apmācītam, ņemot vērā anorektiķu īpašās uzvedības pazīmes.
• Pēdējā laikā īpaši akcentēta tiek ģimenes terapija, kura dod ievērojamus rezultātus šo ēšanas traucējumu ārstēšanā.

Nervozā bulīmija – ēšanas traucējumi, kurai piemīt slimīga vēlme uzņemt barību.

Klīniskās īpatnības, simptomi
• Biežas, atkārtotas barības uzņemšanas lēkmes, kad tiek uzņemts nekontrolēts barības daudzums (ar diezgan mazu laiku intervālu – vidēji mazāk kā 2 stundas).
• Bulīmijas laikā pacients lieto pārtiku, kurai ir augsta kaloritāte, tā ir viegli asimilējama, vienas šādas lēkmes laikā pacients var uzņemt pārtiku, kura satur aptuveni 3000-4000 kaloriju, dažkārt pat līdz 10 000 kalorijām.
• Bulīmijas lēkmes laikā pacients „ēd visu pēc kārtas”
• Bulīmijas lēkme beidzas ar to, ka pacientam ir – vai nu abdomināli traucējumi (gremošanas traucējumi), miegs, pacients var patvaļīgi izraisīt vemšanu.
• Atkārtoti mēģinājumi samazināt svaru var patvaļīgi izraisīt vemšanu, lietojot caurejas zāles, diētu, diurētiķus.
• Biežas svara svārstības (vairāk kā 5 kg), kuras ir vai nu pārliecīga barības uzņemšanas vai neuzņemšanas rezultāts.
• Pacients apzinās savas uzvedības traucējumus, vienlaikus viņam ir bail zaudēt kontroli pār savu uzvedību.
• Pacientiem ir raksturīgs depresīvs noskaņojums un panoniecinošas domas pēc bulīmijas lēkmes (izjūt kaunu, jūtas vainīgi).
• Ideālai-slaidai figūrai ir noteicošā loma.
• Pārsvarā pacienti vecumā no 15 – 30 gadiem.

Badošanās sekas:
• traucēts miegs,
• aizcietējumi,
• uzmanības un koncentrēšanās traucējumi,
• mēnešreižu zudums,
• depresija,
• pastāvīga aukstuma sajūta,
• trausli, viegli lūstoši kauli,
• izteikts muskuļu vājums,
• nāve.

Ilgstošas vemšanas sekas:
• kuņģa sulas skābju izraisīti zobu emaljas bojājumi,
• neregulāra sirdsdarbība,
• muskuļu vājums,
• nieru bojājums,
• epilepsijai līdzīgas krampju lēkmes.

Caurejas līdzekļu lietošanas sekas:
• sāpes vēderā,
• zarnu gļotādas un muskuļu bojājums, kas izraisa ilgstošus aizcietējumus.

Ārstēšana
• Ārstēšanas efektivitāte ir atkarīga no katra pacienta individuālajām īpatnībām.
• Lai izārstētu bulīmiju, ir jānormalizē ēšanas paradumi un vienlaicīgi jāveic psihoterapija, lai noskaidrotu šīs slimības cēloņus.
• Izārstēšanās iespējas: 40% gadījumos tiek gūti izteikti, 20% gadījumos – niecīgi panākumi, bet 40% gadījumi paliek bez rezultātiem.