Līdzatkarība, tāpat kā atkarība, pamatoti tiek uzskatīta par slimību, jo tai ir noteiktas pazīmes, paredzama gaita un tā ir hroniska. Līdzatkarības briesmas — tuvinieki pielāgojas atkarīgā postošajai uzvedībai, darbībām, kas viņiem patiesībā ir neizdevīgas, traucējošas. Līdzatkarīgais cita cilvēka problēmu sauc par savu, viņam ir grūti nošķirt, kur ir viņš pats, viņa domas un jūtas un kur sākas otra cilvēka jūtas, rīcība utt. Tā ir emocionāla atkarība no otra cilvēka un viņa uzvedības.

Līdzatkarīgs cilvēks vienmēr zina, ko un kā vajag darīt otram, bet viņam ir grūti atbildēt uz jautājumu, ko vēlas un kā jūtas viņš pats. Līdzatkarīgajam ir raksturīga atbildības uzņemšanās par atkarīgo – tendence viņu "glābt", novērst un neļaut izbaudīt savas rīcības sekas. Viņš kontrolē atkarīgo, izjūt varu pār viņu, nosoda un cenšas parādīt, cik pats ir labs un cik slikts – atkarīgais, bet vienlaikus viņš izjūt lielu vainas izjūtu, dusmas, kaunu, sāpes, bailes, vientulību.

Domājot par otra cilvēka vajadzībām, nevis savējām, viņš nepamana, kas notiek ar viņu pašu. Viņš ir "pārņemts" ar atkarīgo, ar vēlmi viņu izglābt, parādīt citiem to, ka ar viņu pašu un viņa ģimeni viss ir kārtībā. Aktīvā darbošanās nemitīgā "kustībā" ļauj viņam nejust sāpes, neredzēt, kas notiek, aizmirst savas vajadzības. Bet jāatceras, ka tas nevar turpināties bezgalīgi, līdzatkarīgie bieži "sabrūk", sabojā savu veselību vēl ātrāk nekā atkarīgie, jo par līdzatkarīgajiem neviens nerūpējas – visi glābj atkarīgo.Vai Tu kādreiz, skatoties ziņas, filmu vai kādu šovu, esi domājis, kāpēc viņš/viņa nepamet savu otru pusīti vai vecākus, kuri par daudz dzer? Tā vietā, lai pamestu šo cilvēku, viņi dara visu, lai palīdzētu viņam, aprūpē viņu, sauc ārstu, skrien uz veikalu pēc pudeles, pabaro, izpestī no nepatikšanām. Varbūt Tu zini kādu meiteni skolā, kura varētu „dabūt jebkuru džeku”, bet skrien pakaļ tikai vienam, kurš izturas rupji un pazemo viņu  Šo visu iepriekš minēto var nosaukt vienā vārdā -  līdzatkarība.

Līdzatkarībai ir vairākas definīcijas. Tā tiek uzskatīta par slimību, jo tai ir pazīmes, paredzama gaita, un tā ir hroniska. Līdzatkarība parasti ir tur, kur ir kāds atkarīgais, cilvēks, kurš lieto kādas vielas, ir atkarīgs no azartspēlēm, datora u.tml., Līdzatkarības briesmas slēpjas tajā, ka tuvinieki pielāgojas atkarīgā postošajai uzvedībai, darbībām, kas viņiem pēc būtības ir neizdevīga, traucējoša. Līdzatkarīgais par savu sauc cita cilvēka problēmu. Līdzatkarīgam cilvēkam ir grūtu nošķirt, kur  ir viņš pats, viņa domas, jūtas, un kur sākas otrs cilvēks. Tā ir emocionāla atkarība no otra cilvēka, viņa uzvedības. Līdzatkarīgs cilvēks vienmēr zina, ko un kā vajag darīt otram, bet viņam ir grūti atbildēt uz jautājumu, ko vēlas un kā jūtas viņš pats.

Līdzatkarīgajam  ir raksturīga atbildības uzņemšanās par atkarīgo – tendence viņu “glābt”, novērst un neļaut izbaudīt savas rīcības sekas. Viņš kontrolē atkarīgo, izjūt varu pār viņu, nosoda un cenšas parādīt, cik pats ir labs, un atkarīgais - slikts. Tanī pat laikā viņi izjūt lielu vainas sajūtu, dusmas, kaunu, sāpēs, bailes, vientulību. Viņi domā par citu cilvēku vajadzībām, bet ne par savējām, viņi nepamana, kas notiek ar viņiem pašiem. Viņi ir “pārņemti” ar atkarīgo, ar vēlmi viņu izglābt, parādīt citiem to, ka ar viņu pašu un ģimeni viss ir kārtībā. Aktīvā darbošanās nemitīgā ”kustībā” ļauj viņam nejust sāpes, neredzēt, kas notiek, aizmirst par savām vajadzībām. Bet jāatceras, ka tas tā nevar turpināties bezgalīgi, jo bieži līdzatkarīgie “sabrūk” , sabojā savu veselību vēl ātrāk nekā atkarīgie, jo par līdzatkarīgajiem neviens nerūpējas – visi glābj atkarīgo.
Līdzatkarība parasti veidojas ģimenēs, kurās ir kādas problēmas un tā ir saistīta ar lomu sadali ģimenē (iekšējā cilvēka būtība neatbilst tam, ko viņš iemācās parādīt uz āru). 

Līdzatkarīgā raksturojums

Ģimenēs bērniem izdala šādas lomas:

Varonis (visbiežāk vecākais bērns ģimenē) – ir tas, kurš parāda, ka viss ir labi, viss kārtībā. Viņš ir ģimenes lepnums un gods, kas parasti ļoti labi mācās un daudz dara. Taču viņš nekad pats ar sevi nav īsti apmierināts, un neviens arī viņam neprasa, ko viņš pats vēlās. Viņš vienmēr atstāj par saviem gadiem vecāka bērna iespaidu. Par viņu mēdz teikt, ka viņš ir “stiprs”, godkārīgs, neatlaidīgs. Viņš uzņemas atbildību, jo izjūt lielu vainas sajūtu, kaunu par ģimenē notiekošo, viņš mēģina to glābt, vismaz ģimenes godu, lai radītu iespaidu no mals, ka viss ir OK. Tajā pat laikā viņš izjūt arī bailes, jūtas apjucis un vientuļš.

Grēkāzis - visbiežāk otrais bērns ģimenē, jo priekšā viņš satiek varoni, kuru nespēj pārspēt, tādēļ visu dara otrādi, pretēji – slikti uzvedās, slikti mācās, kaujas utt., vienmēr nostājās “slikto” pusē, kaut gan patiesībā vēlas būt pieņemts. Grēkāzī ir daudz dusmu un, tā kā par savu uzvedību viņš saņem nosodījumu, tas tikai vairo viņa dusmas. Visbiežāk grēkāži kļūst nevaldāmi. Viņos ir daudz spīta, sāpes un vienlaikus arī bailes un atstumtība.

Klauns – tradicionāli kāds no jaunākajiem bērniem ģimenē. Viņš ir kā zibensnovedējs gan ģimenē, gan skolā, gan vēlāk arī savā darba vietā, jo grūtās situācijās viņš “ņem” uzmanību uz sevi. Bērnībā viņi bieži ir ļoti aktīvi, tanī pat laikā arī ļoti radoši. Par viņiem mēdz teikt “kompānijas dvēsele”. Tomēr arī aiz šīs lomas slēpjas bailes, nedrošība apjukums, vientulība, jo visi grib redzēt tikai “priecīgo” klaunu, jo klauns, kurš nesmaida nav vajadzīgs.

„Neesošais” bērns– viņš pat nemēģina konkurēt par uzmanību, jo “parasti” ir jaunākais bērns ģimenē, un visi pārējie tāpat ir aizņemti ar atkarīgo. Viņš ir neuzkrītošs, kluss, viņu neievēro, viņš turas savrupi. Daudz lasa, parasti labi mācās, viņam ir bagāta iekšējā pasaule. Bieži viņu dēvē par “profesoru”. Viņš  savā ziņā dzīvo “fantāziju pasaulē”, jo tā viņam palīdz izdzīvot. Viņam ir daži, bet labi draugi. Tomēr aiz tā visa stāv liela vientulība, atstumtības sajūta un dusmas.

Noskaidro, cik līdzatkarīgs Tu esi?