Mēs visi esam emocionāli cilvēki un vēlamies, lai mūs kāds mīlētu, lai mums būtu kāds ko mīlēt, lai apkārt būtu draugi, ar kuriem kopā pavadīt laiku. Ir pavisam dabiski, ka cilvēki veido tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Attiecību sākuma posmā mēs otru cilvēku bieži idealizējam, nespējot saskatīt viņā jebkādas sliktās īpašības vai trūkumus. Var gadīties, ka kļūstam pārņemti ar otru cilvēku, domājam un sapņojam tikai un vienīgi par viņu.

Šo jūtu pārņemti, protams, nevēlamies atzīt, ka šis cilvēks, piemēram, lieto atkarību izraisošas vielas – alkoholu, narkotikas, spēlē azartspēles, tādēļ mēģinām rast šīm lietām izskaidrojumu, aizbildinājumus. Vēloties cilvēkam palīdzēt, mēs reizēm mēģinām viņu atrunāt, varbūt pat pievienojamies, lietojot kopīgi, domājot, ka tā varēsim labāk izprast otru cilvēku. Rezultātā varam kļūt atkarīgi no šīm attiecībām, jo nevēlamies pamest otru cilvēku vienu. Un tā jau ir līdzatkarība.

Tāpat atkarība attiecībās mēdz veidoties, kad viens cilvēks sāk izvirzīt savus noteikumus otram, uzsverot, ka bez viņa nespēj dzīvot, aizies bojā utt., bet otrs aiz žēluma, vainas izjūtas vai kādu citu līdzīgu emociju dēļ pilda viņa lūgumus, saglabā attiecības utt. Šāda atkarība attiecībās agrāk vai vēlāk noved pie to sabrukuma, tikai – jo ilgāk tās būs šādā stadijā, jo nomocītāks un ar zemāku pašapziņu no tām izies „atkarīgais”.